Hops and love…

Cilvēkam piedzimstot acu skatiens ir pirmais, kas sastopas star bērnu un māti. Pirmais smaids seko līdz ar pirmajiem sirdspukstiem un pirmie glāsti līdzko tiek sajust, kas ļoti mīļš un maigs =). Cerība – vienīgā sajūta jebkuras dzīvas būtnes iekšējā pasaulē, kas liek ticēt līdz pēdējam brīdim kad viss būs labi…Mīlestība – sajūta, kas jebkuru dzīvu būtni uztur pie sajūtas ka tu esi tas kas tiek mīlēts un lolots, ka tu esi tas, kas to ir pelnījis. Mīlestība ir pacietība, tā nekad nav greizsirdīga, tikai cilvēks padara to tādu! Tā nekad nav rupja un egoistiska un tā neuzņemas atbildību, tikai cilvēks tā domā un to izpauž tādu! Tā nekad nav viena, tai ir cerība, kas vienā rokā iet soli pa solim, un atbalsta…

Tikai tad kad ir zaudētas visas cerības, tikai tad tiek zaudēta mīlestības un sajūta kura ir izdzisusi, kā pēdējā kvēlā oglīte lielā ugunskurā! Iegūt visu ko vēlies ir tik vienkārši, tikai jāgrib un jādara, daudzkas nāk pats par taviem nopelniem, bet pazaudēt visu ir vētras laikā nenoturēt balonu, kas piesiets striķītī, un atgūt to ir iespējami, tikai šoreiz ceļš būs grūtāks un sarežģītāks. Un vienmēr tu zināsi to ka – to balonu ko palaidi dabūs cits, un ar cerībām ka to noturēs sev, nevis kā tu – ļāvi tam aiziet!

Mums katram liekas, ka vara un pasaule ir mūsu rokās, bet tā ir vislielākā kļūda un doma mūsos. Ja mīlestība spēj atņemt dzīvību, tad tā ir tikpat asa kā visasākais nazis, kas dur vēl stiprāk un dziļāk. Vai varu var iegūt esot visvarenākais – apkrāvies ar līdzekļiem ar ko aizstāvēties, izturoties rupji un egoistiski pret citiem? Varbūt!? Jo citiem ,protams, radīsies bailes un vēlme būt tam kas tomēr eksistē nevis beidz savas gaitas satiekot tevi, bet tas nepalīdz tev iemantot to lielāko dzīves dārgumu mīlestību un cerības, ka tu tiešām būsi tas kas varēs teikt ka esmu varens, un ka tev citi smaidīs un mīlēs tevi!

 

 

 

 

 

 

 

29.04.2012 Didi

Apmēram divus gadus atpakaļ iesaistijos vienā tautu deju kolektīvā ”Ķimenīte”, un sāku mācīties tautiskās dejas, apgūt soļus. Sākumā viss jau bija jauki, es jau kā jaunums tajā kolektīvā; Visi bija laipni un palīdzēja, bet man ilgāku laiku negāja un tad es attapos uz rezervistu soliņiem, un visi sāka uz mani tā ar kaitinošu skatienu skatīties, itkā – ”Nu tad beidzot vari iemācīties un būt tāda kādai vajadzētu būt”…

Es izdomāju mainīt visu un aiziet…man patika gan cilvēki, kas tajā kolektīvā dejoja (kā nekā profesionāļi), daži pat kļuva man par draugiem, bet tagad viss ir savādāk un viss jau ir tikai pazīstamu cilvēku līmenī!

Tagad jau kā pusgadu esmu Dānijā, un vienu dienu meklēju tautu deju kolektīvu kurā atkal varētu  atsākt iet un turpināt jau iegūtās zināšanas, protams ar lielu atsvaidzināšanu … bet tā arī neatradu….

Bet sākot ar šā gada februāri man izdevās pievienoties un veiksmīgi uzsākt atkal dejošanu un soļu mēģinājumus Kopenhāgenas Tautu deju kolektīvā ”Solis”. tas ir Latviešu kolektīvs, bet ir arī ārzemnieki , ne tikai latvieši kas dejo. Atieksme ir pagaidām kā pienākas, visi laipni palīdz, kas spēj =)…Un arī jautrības netrūkst…

Tāka viss ir laimīgi beidzies un sācies un turpinās vēljoprojām =)!

 

 

 

 

…Sen te neesmu paviesojusies, un jau pa šo laiciņu tik daudzas lietiņas notikušas un notiek! Paspēju pabūt mēnesi Latvijā – mājās! Pusgadiņu nebiju bijusi un pirmās sajūtas bija labas. Atkal visus satikt un redzēt no jauna! Bet ritot laikam un kārtojot vajadzīgās lietiņas mājās un citur, nebija vairāk tās sajūtas, cik labi ir mājās nevis svešumā. Un notika neparedzētais – es ļoti vēlējos atpakaļ uz to vietu no kuras atbraucu! sapratu ka pēc manis neilgojās tik ļoti kā biju domājusi! Un arī attieksme ir daudz savādāka un skarbāka pret mani dažiem! Vai to visu maina laiks, vai cilvēks pats?!
Mēnesi esot mājās man sāka rasties sajūta ka pielīp depresija un nav noskaņojuma pilnīgi neko darīt un apkārtējie daudz ietekmēja! Vai tiešām visu izsaka tev apkārtne un sajūtas,kas virmo tev apkārt?!

Lai nu kā tā bija pagātne ar pagātnes sajūtām – priecīgām, skumjām, bet sajūtām kas nāca no manas puses!

Lai kā vienmēr mums katram būs vieta kur atgriesties, lai cik tālu un neiespējami tas būtu!

Trūkst ideju? Negribi ko pirkt, bet pats pagatavot savam mīļumam?! ir viena laba ideja, tiem kam patīk gatavot mīļas lietiņas no papīra…pamācība bildē!

Sludinājums…

Izīrē dzīvi -
Tādu mazliet apbružātu,
Bet mīlīgu,
Kopā ar ledusskapi
un diviem logiem
Uz sētas pusi.
Lēti.
Par trīs saujām.
Skaidras un konvertējamas
Mīlestības.
Un kādu mazumiņu
Stabilitātes.
Laimīgos lūdzu netraucēt.

…tagad jau klausoties Ziemassvētku dziesmas, skatoties ziemassvētku filmas, seriālus, iepērkot dāvanas ir vēlme svinēt Ziemassvētkus. Bet tie tikai lēnām vēl čāpo uz mūsu pusi, vēl trīs dienas, lai mēs varētu no rīta pamosties un saukt Ziemassvētki klāt un dāvanas tiek vērtas vaļā. Lai gan bēdīgā ziņa ir tāda kad šogad ziema mūs nav palutinājusi ar sniedziņu, tomēr mūsu sirdīs ir viss balts un pūkains un ar līksmu noskaņojumu gaidam radu un draugu kopīgo saiešanu un…kas zin varbūt brīnumu un ārā sākt snigt. Un, protams, salavecīts ar lēnām soļo, un jau te pat aiz kalna ir un gaida lai mūs iepriecinātu….
Bet tajā pat brīdī nāk prātā atmiņas par to kā es sagaidīju savus Ziemīšus bērnībā…Ļoti daudzas atmiņas ir miglainas, bet tās bija pilnas prieka, kopīgs galds ar tuviniekiem un brīnumsvecītēm, pilns ar dāvanām, mirdzoša eglīte un dziesmas…
Bet tagad kopš esi liels un patstāvīgs ir dota priekšroka kam nopietnākam un Ziemassvētki ir vieni no svētkiem kas gadā ir. Draugi un ģimenes tiek apsveiktas elektroniski, dāvanas tiek sūtītas pa pastiem ,un reti kuri ir kopā pat Ziemassvētkos ko sauc par ģimenes svētkiem…
Atceros kā es zīmēju tētim un mammai apsveikuma kartiņas un priecājos tās dāvināt un tās saņemt. Katri Ziemassvētki tika svinēti laukos un kopīgi tika gatavots viss svētkiem. Un pats galvenais notikums eglītes meklēšana un brišana pa dziļo sniedziņu ja ziema mūs tad palutināja…
Šogad vienīgais brīnums ko vēlos ir būt atkal bērnam lai var priecāties bez gala, nevis domāt par to ko sagaidīs rītdiena un kādas problēmas man nākamās ar kurām jātiek galā…

Katram pieaugušam novēlu šogad sevī atrast bērnu un priecāties tā kā to darijāt kad bijāt mazi, kaut arī citi domās tas nav normāli, neuztraucies, viņiem varbūt nav dušas būt par tiem kas kādreiz bija…
Un katram bērnam iesaku tiešām izbaudiet svētku noskaņas un sajūtas, jo bērns tu esi tikai īsu laiku dzīves…

Priecīgus Jums un man šos Ziemīšus…

Didi

http://www.youtube.com/watch?v=TifX6NDCPCg&feature=related

…Domāt, aizdomāties, izdomāt, vienīgais ko cilvēka smadzenes dara – ir domā un vēlreiz domā, un strādā sasniedzamo mērķu labā. Jo nevis cilvēks ir tas gudrais un izcilais, bet viņa – visuma cenrs – smadzenes, kurām uzticēts neiedomājami daudz. Un tās cilvēku uztur pie eksistences.

Sēžu un atkal domāju, kur esmu? Kas būs tālāk? Ko darīt? Un prātā nāk idejas dažām rindiņām…

“Kas mēs esam?
Cilvēki? Dzīvas būtnes? Kautkas pārdabisks? Nekas?
Tieši tā var teikt nekas!
Esam tikai Dieva mācekļi un sekotāji bezgalīgai dzīvei.
Bet mums katram no Dieva mācekļiem, cilvēkiem ir savs mūžs diemžēl, un mēs mācamies tikai tik ilgi cik mums ļauts.
Mums ir dots cilvēka izskats, lai mēs jau kopš dzimšanas brīža saprastu ka esam tikai dzīvības pazīme uz šīs pasaules, un ka neesam kas mūžīgs un pārcilvēcisks.
Mums dots tāds izskats, lai mēs spētu sevi novērtēt un radīt no sevis tādu vienīgo eksemplāru, kādu sevi gribam parādīt citiem šajā pasaulē.
Mums jāiemācās sevi sakopt, sevi mīlēt, sevi virzīt uz priekšu, jo neviens cits to nedarīs mūsu vietā. Un tikai tad arī citi būs tev apkārt un mīlēs, cienīs tevi kā sevi pašu.
Mēs dzīvojam reālu dzīvi, mēs izdzīvojam prolēmas, mēs iemīlamies, mēs apprecamies, mēs dodam mums pēcnācējus, mēs mācamies – un tā visa ir dzīve un tā iet nebeidzamus gadus un gadsimtus tikai uz priekšu pa riņķi ar vienu un to pašu scenāriju, un to scenāriju izkrāšņojam mēs paši.
Dzīvei un pasaulei par mums paliek daudz atmiņu, daudz pabeigtu, nepabaigtu, pat neiesāktu, laimīgu un nelaimīgu stāstu…”

Es pati kopumā lepojos ar to kas esmu, kur esmu, kas notiek ar mani, un kāda esmu. Jo tā ir viena no meitenēm uz šīs pasaules, kas ir neatkārtojama savā izskatā, dvēselē, ikdienā, sajūtās, darbos – tā esmu es. Un arī citiem iesaku par sevi domāt to labāko. Katram mums ir sliktās īpašības, ko gribas ikdienu labot un mainīt, bet tas nav tā kā grāmatai pāršķirt jaunu lapu. Tam brīžiem jāpieliek tik lielas pūles, kad liekas, varbūt lai paliek kas esmu, jo tas taču esmu es nevis rotaļu lācītis kam japatīk visiem ko savā dzīves ceļā satieku…

Katrs gads un katrs augstāks vai zemāks solis dzīvē atnes tiešam ko tik nozīmīgu tev un ar tik spēcīgu ietekmi, kad viss mainās un tu esi spiest sev pierādīt, ka spēj tikt galā ar tev domātiem pakāpieniem uz jaunu dzīves posmu un Viņa uzdevumiem tajā…

Viss notiek tā kā tam jānotiek, un mēs neko mainīt reāli nevaram…tikai savās domās un dvēselē…

=) Ar cieņu, Didi

Day by day



Sekunde, minūte, stunda, diena, nedēļa, mēnesis, gads…Tā visa ir Jūsu dzīve un laiks…
Ir svarīgi kā ikdienu pavadīt…lai vērts dienas beigās pateikt paldies par to, un ka tā tomēr bija pilna diena un mana diena, jo kā jūs, vai es pavadu dienu, katram ir īpaši un savādāk…
Ja Jums kādam liekas ka sekunde iet ātri, tad jūs nekļūdaties, bet ticat gads paiet ātrāk… Tā vien liekas ka sēžat telpā un pa reizei izejat ārā, un laiks kā stāv tā stāv uz vietas, bet paskataties uz brīdi atpakaļ un redzēsiet ne to vien cik ātri gads jau garām, bet arī to ka tā diena kurā dzīvojat ir pati svarīgākā jums, un tā jums paliek aiz muguras. Un ja Jūs sagaidat nākamo dienu un redzat kā viņa aiziet, Jums jābūt laimīgam un jāsaprot ka ir cilvēki kuri katru dienu grib dzīvot un redzēt to kas notiek un sagaidīt to, bet diena vienkārši neatnāk… 
Dzīve tiešām ir īsa un ļoti dārga… Kad mēs cilvēki ieejam ritmā un nejūtam dzīvei jēgu un neredzam iemeslu būt tur kur esam, mainam vidi, atmosfēru un savu dzīvesveidu… mainās viss, kas pastāv un pastāvēs…
Ir dienas kad tiešām sēdi gultā un skaties pulkstenī, kā iet laiks,.tik daudzkas jadara, bet neceļas rokas, jo ir viena lieta ko attiecīgajā dienā gaidam tik izmisīgi un gribam lai laiks paiet ātrāk, bet nekas nenotiek tik ātri cik ātri brīžiem strādā mūsu domāšana. Laiks iet kā iet, tik mūsos problēma, mēs to nenovērtējam…
Brīžiem tiešām ir tā kad sēdi un jūti, gribu lai apstājas laiks, esmu dziļās domās, viss ir pilns un pāri, bet laiks negaida-mēs varam pagaidīt…bet sanāk arī tā kad mēs apsteidzam laiku un tad jau atpakaļ ceļa nav…


Ticiet sev un savai dienai, smaidiet viņai, esiet laimīgi un dienā kas pienākusi cenšaties izdarīt visu iespējamo ko vien varat, jo viņa aizies un neskatīsies atpakaļ….


Didi 11.09.11

Kraujas malā…

Tu stāvi kraujas malā…
Tu krīti lejā tik lēni un izbaudīti…
Tu krīti un jūti maigu vēju sev sejā…
Tu krīti un domā nekas nav skaistāks par to…
Tu krīti un jūti mīļumu kas nav tev domāts…
Tu krīti lejā un jūti maigumu kas nav tev domāts…
Tu krīti lejā…
un pēkšņi esi pasaulē, kur viss ir mīļš, pūkains, gaisīgs, balts…
Tu kriti lejā un juti tev vairs nesāp…
 un tev viss kas notiek ir vienalga un tu tikai esi dziļās domās par to kas tobrīd notiek…
Un līdz beidzot viss ir galā…
un atverot acis tu redzi vismīļākā cilvēciņa acis un noskūpsti tās un pasmaidi ar vienu vārdu uz lūpām-labrīt…

IN this life…

The most important things to do in the world are…
To get something to eat,
Something to drink,
And somebody
to love you…

Tag Cloud